Mans plāns bija vienkāršs – ielīst dzelzs tārpa vēderā uz sliedēm, tā iekšās nokļūt no Telavivas līdz Beerševas pilsētai, apskatīties, pārnakšņot tur un maukt tālāk akmeņainajā tuksnesī. Lielisks čalis Natans (jeb Antons) aizveda mani ar velo līdz dzelzceļa stacijai ar mašīnu. Kamēr mēs tur trināmies, gaidot vilcienu, viņš pastāstīja, ka pēc kareivju uniformas un cepures var noteikt karaspēka veidu un citus faktus.
Ja reiz runa iegriezās par bruņotajiem spēkiem, jāpaskaidro, ka jau kopš neatkarīgās Izraēlas valsts pastāvēšanas sākuma (no 1946. gada) armijai tajā ir bijusi milzīga loma. Diezgan paredzami, ņemot vērā, ka apkārt ir naidīgi arābu/islāma režīmi. Obligātajā dienestā iesauc visus ebrejus, izņemot ortodoksālos, bet pēdējie, tāpat kā citu tautību cilvēki, var iet dienēt kā brīvprātīgie. Izņēmums ir viens – Izraēlas arābi (kuru valstī nepavisam nav maz, ap 20%). Vīrieši dien trīs gadus, sievietes divus, dažreiz arī vairāk – ja armija ir maksājusi par tavām apmācībām civilajās specialitātēs, piemēram.
Kareivji Izraēlā ir visur. No vienas puses, CAHAL jeb Izraēlas Aizsardzības armija, bauda lielu atzinību un cieņu – divdesmitā gadsimta laikā tā ir uzvarējusi piecos karos, un visi iedzīvotāji iziet tai cauri, strauji pieaugot šajā procesā, kā man paskaidroja Nirs, mans hosts Beerševā. No otras – armija rij milzīgus resursus, pati sevi uzturot un izplešoties līdz nejēgai kā jebkura cita birokrātiska struktūra. Tā veic masveida propagandu skolās, rīko paraugmācības, lai skolnieciņi varētu laikus nobaudīt skarbās armijas ikdienas burvību (kura Izraēlā, starp citu, nemaz nav tik skarba).
Jebkurā Izraēlas vietā, bet jo īpaši Negeva tuksnesī, virs galvas pastāvīgi baltē iznīcinātāju pēdas, un to visu pavada ievērojami trokšņa efekti – dienu un nakti ir modri, rāda, ka ne velti tērē nodokļu maksātāju naudu. Mūsdienās tie, starp citu, ir tikai 7% no IKP, kas, lai gan nav maz, tomēr ir mazāk nekā kādreiz. Salīdzinājumam, ASV šis skaitlis ir 5%, Krievijā – 4.4%, Latvijā 1%. Armija ir ļoti labi aprīkota un ar naudu tur viss ir kārtībā, tāpēc pie iespējas dienošie nelaiž garām izdevību atvieglot tās noliktavas par pārīti kastu sīkumu: tā, kad palūdzu vienam čomam bateriju lādētāju, viņš atvēra veselu kasti ar dienestā “aizņemtiem” industriālajiem “enerdžaizeriem” un teica, lai ņemu, nekautrējoties.
Izraēlas bruņotajos spēkos rūpīgi cīnās ar dedovščinu, taču pašnāvību līmenis tik un tā ir diezgan augsts, daudz augstāks nekā ASV un Krievijā attiecībā pret armijas izmēru.
Stacijā es nopirku biļeti par 9$ (aptuveni 100 km), iebāzu to turniketā un izšļūcu cauri invalīdu vārtiem. Uz perona visapkārt elektroniskie tablo, dzelzceļnieki civilajās drēbēs, pavadīja mani līdz vietai, kur apstājas vajadzīgais vagons. Attēlā redzams, ka neesmu viens savās velosipēdu nosliecēs, bet vairākums valstī dod priekšroku elektrovelosipēdiem, un tādu jūs kā reiz novērojat fotogrāfijā.
Vilciens atbrauca divas minūtes agrāk nekā solīts, bet tas mani nedarīja uzmanīgu – vietējie stāstīja par šejienes masveida pārvietošanās līdzekļu nepunktualitāti. Kā izrādījās, velti nedarīja – ieripinoties salonā, es iebraucu, ka šis sastāvs dodas uz Aškelonu, nevis vis uz Beerševu. Nejaušs ceļabiedrs ne tikai apstiprināja bažas, bet arī piedāvāja risinājumu – aizmukt no vagona tuvākajā stacijā, lai pēc divām minūtēm iekāptu pareizajā sastāvā. To es arī izveicu, un to stundu, kamēr braucu, pļāpāju ar kārtējo runīgo ebreju, žirgtu un sīkstu pusmūža vīru, kurš devās uz Beerševu apciemot mazmeitas.
Tā izskatās vietējais bānītis, plats un divstāvīgs
Viņš man pasūdzējās, ka par spīti Izraēlas milzīgajiem sakariem ar ASV, šejienes iemītniekiem vēl joprojām ir vajadzīga vīza uz Jewnited States of America . Mīklaini, ņemot vērā, ka tieši pateicoties milzīgajām summām, kuras pārskaitīja un pārskaita amerikāņu ziedotāji, un tikpat lielam kredītam no ASV puses, vispār izveidojās ebreju valsts.
Vietējie iemītnieki ir ļoti sabiedriski, un vecis fotogrāfijā pienāca, pacēla manu velo (bez prasīšanas), lai pārbaudītu svaru. Apvainoties vai celt paniku par to nav vērts, vienkārši nacionālā rakstura iezīme.
Izejot no stacijas, mani sagaidīja Nirs un pavadīja pie sevis uz kojām, kas atrodas pretim otrai lielākajai slimnīcai Izraēlā ar smieklīgu nosaukumu “Soroka”. Pie tās periodiski pielido militārie helikopteri – atved ievainotos. Pie slimnīcas klasiķa-stila-hasīds cepurē un ar peisiem paprasīja man ceļu, bet, acīmredzot, šādi personāži ar angļu valodas zināšanām sevi neapgrūtina, tāpēc atbildi viņš nesaņēma.
Vairāki no maniem hostiem visai neglaimojoši atsaucās par reliģiskajiem fundamentālistiem: ķipa, armijā nedien, strādāt gandrīz nekur negrib vai nevar, un tāpēc saņem pabalstu uz valsts rēķina, mūžīgi neapmierināti ar iebraucējiem un laicīgajiem ebrejiem, bērni var arī akmeņus aizmest, ja esi nepareizi apģērbies vai, piemēram, šabatā lieto elektrību.
Nirs (pa labi) un Šaija (pa kreisi)
Beerševā atrodas milzīga un prestiža universitāte, kas par tādu kļuvusi tikai 90. gados. Viens no maniem nākamajiem hostiem, Vartans, paskaidroja, ka unīts par tādu kļuva lielākoties pateicoties PSRS emigrantu milzīgajam pieplūdumam ar izcilu tehnisko izglītību, kuriem valsts piešķīra visādus atvieglojumus, ja viņi vēlējās pārcelties uz Beerševu. Tas viss ir Negeva apdzīvošanas un tālākas apgūšanas plāna ietvaros, kura kursu noteica vēl pats pirmais valsts premjers Bens Gurions, kurš vēlāk arī pats pārcēlās uz kibuci “Sde Boker”, līdz kuram savos klejojumos es vēl tikšu.
Pateicoties universitātei pilsēta izpletās, parādījās naktsdzīve, kuru man nedaudz parādīja Nirs. Blakus kojām kā reiz ir vairāki unīša korpusi, kā arī kafejnīcas un bāri. Tieši zālienā starp kojām (kuru pirmajā stāvā mudž no veikaliem un ofisiem) un pilsētas galveno šoseju vairākas reizes nedēļā pulcējas studenti un citi gribētāji patusēt, parunāties, paspēlēt mūzikas instrumentus, kā arī pamācīties akrobātiku. Pēdējais mani patīkami pārsteidza: ne bieži redzēsi tādu interesantu hobiju, un vēl arī visus aicina piedalīties.
Tikmēr, kamēr Nirs bija aizņemts unītī, es paķēru velo zobos un nedaudz pavizinājos pa naksnīgo pilsētu. Aizlaidu līdz Andartat Hativat HaNegev, proti, piemineklim brigādei, kas kritusi aizstāvot pirmās apmetnes Negevā.
Pie pieminekļa kārtējā haiteka pazīme: nospied pogu, noklausies stāstu
Pilsētā pilns ar strūklakām, tās dzirkstī un laistās varavīksnes krāsās
Krāsas mainās, začots
Aizkūlos līdz iestādei, kur man ir īstā vieta
Kamēr vizinājos, pārdūru riepu un sēdēju stulbi to līmēdams ceļmalā. Kā izrādījās, ielāpu daudzums man ir nepietiekams, un arī līme iet uz beigām. Garām nesteidzīgi peldēja džogeri un suņu staidzinātāji, periodiski interesējoties, vai man nevajag palīdzību. Priekšā vēl daudz piedzīvojumu, bet vienu secinājumu jau var izdarīt. Neskatoties uz stereotipiem, tajā, kas attiecas uz nekomerciālām attiecībām, cilvēki te ir labi, atsaucīgi un dāsni, viens pats tu te točna nelaimē nepaliksi: vienmēr atradīsies kāds ziņkārīgais, kas gribēs palīdzēt.